Iet zaķītis pa mežu, ierauga - uz celma šnabja pudele stāv. Pieiet, paņem pudeli, ierauj simtnieku un turpat aizmieg. Pēc kāda laiciņa iet garām lapsa, ierauga šo skatu un nopriecājas - redz tik cik labi, šnabītis pa velti un zaķītis uzkodai. Iedzer 100 gramu un turpat nolūzt. Iet garām vilks, ierauga šnabja pudeli, zaķīti un lapsiņu, un nopriecājas - varēs i iedzert, i uzkost i ar lapsiņu pārgulēt. Paņem simt gramu un turpat atplīst. Pēc kāda laiciņa iet garām lācis - redz, kas un kā, un pie sevis nopriecājas - šnabis pa velti, uzkoda pa velti, vecene pa velti un vēl vilkam varēs pa purnu sadot. Paņem simtu gramu, paliek tāds miegains un uzlien blakus esošajā kokā pasnaust.
Pirmais pamostas zaķītis, pieceļas - galviņa sāp - paskatās riņķī un pie sevis nodomā - "kā pudeli izdzēru atceros, kā lapsiņu līdz bezsamanai mīlēju arī atceros, kā vilkam pa purnu sadevu arī atceros, bet, vot, to, kā lāci kokā uzdzinu - to gan neatceros!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru