Kādu rītu Sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu: "Tā ir no sencenes! " Muča teica: "Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis, slikts fīlings. Aizej, ieposī, kas ar viņu, sarkanķobīt, bet neaiztusē prom no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē! "
A pēc stundas sarkanķobīte bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgais pofigs uz visu, un šī durvis bija atstājusi vaļā, tpc sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas.
"Bļin, kas tev ar ausīm?! Čo tik lielas?" pārsteigti prasīja sarkanķobīte. "Galīga aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!" atcirta vecmutere. Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk. "O bože, kas par lielām acīm!" nerimās sarkanķobīte. "Da labi, tas tpc, lai es tevi labāk varētu redzēt!" ateica vecmutere. Bet sarkanķobīte nebija galīgā lose, tpc šaij bij čujs, ka kaut kas nav riktīgi.
Par laimi, mežsargs, kurš bija reāls kačoks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar striķi piebeidz vilku. "Vīī!" sarkanķobīte bij glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādās, ķipa šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc - tuc!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru