Kāds psihiatrs psihenē jautā pacientam: – Kā jūs te nokļuvāt? – Tas sākās, kad es apprecējos, un es domāju, ka man to nevajadzēja darīt....

Kāds psihiatrs psihenē jautā pacientam:

– Kā jūs te nokļuvāt?

– Tas sākās, kad es apprecējos, un es domāju, ka man to nevajadzēja darīt. Es iemīlējos atraitnē ar pieaugušu meitu, kas kļuva par manu audžumeitu. Mans tēvs atbrauca ciemos pie mums, iemīlējās manā jaukā audžumeitā, tad apprecējās ar viņu. Un tā mana audžumeita kļuva par manu audžumāti.

Drīz manai sievai piedzima dēls, kas, protams, bija mana tēva svainis, jo viņš ir pusbrālis manai audžumeitai, kas savukārt ir mana tēva sieva. Kā jau es teicu, kad mana audžumeita apprecējās ar manu tēvu, viņa uzreiz kļuva par manu audžumāti. Tā kā mans dēls ir audžumātes brālis, viņš kļuva arī par manu tēvoci. Kā jūs zināt, mana sieva ir mana audžuvecmāmiņa, tāpēc ka viņa ir manas audžumātes māte. Neaizmirstiet, ka mana audžumāte ir mana audžumeita. Atcerieties arī, ka es esmu savas sievas mazdēls.

Bet pacietieties vēl dažas minūtes. Redziet, tā kā es esmu precējies ar savu audžuvecmāmiņu, es neesmu tikai sievas mazdēls, bet arī pats sev vectēvs. Vai tagad jūs varat saprast, kā es te nokļuvu?