Copmanis no rīta pamožas baigā poha. Neatceras it neko. Skatās, sieva tīra copes pufaiku. Vīņš domā:
"Bitīt matos laikam apvēmies esmu, kaut , kā jātsmērējas ".
Saka sievai:
- Iedomājies, vakar eju gar upes malu , te pēkšņi kaimiņš Bērziņš izlec no krūmiem un man pufaiku apvemj
- Nu un ko tad tu izdarīji?
- Nu kā pienākas sadevu pa purnu
- Vairāk vajadzēja sadot.
- Kāpēc?
- Tak viņš tavas bikses arī piedirsa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru