Mirst Ābrams. Blakus pie gultas sēž Sāra un klausās... -Sāra, mīļā, atceries kā mēs 41. gadā slēpāmies mežā lai netiktu izsūtīti? Un tu b...

Mirst Ābrams. Blakus pie gultas sēž Sāra un klausās...

-Sāra, mīļā, atceries kā mēs 41. gadā slēpāmies mežā lai netiktu izsūtīti? Un tu biji man toreiz blakus?

-Jā, dārgais, atceros...

-Sāra, mīļā, atceries kā mums 62. gadā nodedzināja māju un mēs palikām uz ielas? Toreiz dzīvojām zem klajas debess un tu atkal biji man blakus.

-Jā, dārgais, arī to es atceros.

-Sāra, atceries kā mums reiz atņēma visu mantu, naudu, zeltu un citas vērtības un mēs kārtējo reizi palikām bez nekā, bet tu biji man blakus.

-Jā, dārgais, atceros...

-Vot, bāc, Sāra, man liekas, ka tu gatavā nelaime, man arī nes nelaimi visu mūžu...