Omīte zvana satraukta glābšanas dienestam un saka, ka viņas dārzā, ābelē lācis uzkāpis... Pēc 10 minūtēm atbrauc viens vecis ar bisi un mazu, taksītim līdzīgu šuneli... Vīrs nu saka - labdien, mani sauc Gunārs un šis ir mans sunītis Kefīriņš... Tagad parādiet kur īsti irtas lācis.
Nu omīte aizved Gunāru un Kefīriņu līdz ābelei. Gunārs katās - tiešām lācis ābelē. Tad nu Gunārs saka večiņai rokās iedodot bisi: Tā mammīt - plāns sekojoš - es kāpšu ābelē un purināšu to lāci zemē, kad viņš nokritīs Kefīriņš zinās ko darīt - viņš tam lācim uzreiz kritīs pautos un purinās un vaļā nelaidīs, izkodīs to mantību tā, ka atpakaļ viņš jau nu noteikti vairs nenāks...
Omīte saka: Labi dēliņ - tas taka būtu skaidrs, bet ko man ar to bisi darīt?
Uz ko Gunārs atbild: Jā pareizi aizmirsu par to pateikt - ja nu sagadās tā, ka pirmais no ābeles nokrītu es, tad šauj nost Kefīriņu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru