Kad manī mostas dižais senču gars,
Es, cirvi ņēmis, dziļi mežā brienu,
Lai, laimes pildīts, atkal lūkotu
Sev ikgadējo egles koku vienu.
No rīta acis veru, un - ak vai,
Mans senču gars jau atkal mani āzē:
Stāv istabsvidū suņuburkšķis baiss,
Ko nocirtis es laikam kaimiņdārzā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru